Grieķijas cilvēktiesības - vēsture

Grieķijas cilvēktiesības - vēsture


We are searching data for your request:

Forums and discussions:
Manuals and reference books:
Data from registers:
Wait the end of the search in all databases.
Upon completion, a link will appear to access the found materials.

Gada laikā turpinājās migrantu un patvēruma meklētāju plūsma uz valsti no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas, lai gan daudz mazāk nekā divos iepriekšējos gados. 2016. gada marta ES un Turcijas paziņojums kopā ar ziemeļu robežu slēgšanu pārvērta valsti par migrantu un bēgļu populācijas uzņemšanas valsti. Līdz 31. oktobrim UNHCR dati liecina, ka visā valstī dzīvo 46 462 migranti un patvēruma meklētāji.

Atgriešanās: Valdība nodrošināja zināmu aizsardzību pret bēgļu izraidīšanu vai atgriešanos valstīs, kurās viņu dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta viņu rases, reliģijas, tautības, piederības noteiktai sociālajai grupai vai politisko uzskatu dēļ.

24. maijā astoņu Turcijas pilsoņu grupa ieradās caur sauszemes robežu ar Turciju (Evrosas upes šķērsojums) un izteica vēlmi lūgt patvērumu. Viņu vidū bija trīs nepilngadīgie un žurnālists Murats Kapāns, kuram Turcijas tiesa aizmuguriski piesprieda 22,5 gadu cietumsodu par iespējamu mēģinājumu gāzt šīs valsts valdību. Saskaņā ar NVO Grieķijas cilvēktiesību līgu teikto, viņi vēlāk tika ievietoti furgonā, kas, kā ziņots, viņus pārveda piecu bruņotu vīriešu grupai ar maskām, kas klusējot aizveda viņus pāri upei uz Turciju. Turcijas varas iestādes aizturēja Kapanu, un viņš tika nosūtīts uz cietumu Turcijā.

Plašsaziņas līdzekļi 23. jūnijā ziņoja, ka NVO tīkls bēgļu un migrantu sociālajam atbalstam nosodīja policistus un vīriešus ar kapuci Didimiko, Grieķijas ziemeļos, par 10 Sīrijas pilsoņu piespiedu atgriešanu Turcijā, neskatoties uz to, ka viņi ir izteikuši vēlmi pieprasīt patvērumu Grieķijā. Viens grupas dalībnieks ziņoja, ka policija viņus visus arestējusi un kopā ar 200 citiem, tostarp ģimenēm ar bērniem, aizvedusi uz aizturēšanas vietu. Tas pats liecinieks apgalvoja, ka dažas stundas vēlāk 10 sīriešiem tika pavēlēts iekāpt furgonā, kas viņus nogādāja upē, kur bruņoti vīrieši uniformās piespieda viņus uzkāpt laivās, kas galu galā atdeva tos Turcijā.

Grieķijas Cilvēktiesību līga, UNHCR, Starptautiskā cilvēktiesību federācija (FIDH) un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks pieprasīja rūpīgu izmeklēšanu par ziņojumiem par izraidīšanu. 30. jūlijā migrācijas politikas ministrs noliedza, ka valdības iestādes praktizētu nelikumīgu atgriešanos.

Piekļuve patvērumam: Likums paredz patvēruma vai bēgļa statusa piešķiršanu, un valdība ir izveidojusi sistēmu bēgļu aizsardzības nodrošināšanai, izmantojot autonomu patvēruma dienestu Migrācijas politikas ministrijas pakļautībā. Likums pieprasa, lai pretendentiem būtu piekļuve sertificētiem tulkiem, un tie ļauj pretendentiem pārsūdzēt negatīvus lēmumus un palikt valstī, kamēr tiek izskatītas viņu apelācijas.

Varas iestādes sadarbojās ar NVO, starptautiskām organizācijām un Eiropas Patvēruma atbalsta biroju, lai informētu migrantus bez dokumentiem, kuri gaida reģistrāciju patvēruma sistēmā, kā arī ārvalstīs esošos ārvalstu pilsoņus par viņu tiesībām un patvēruma procedūrām un brīvprātīgās atgriešanās programmām, kuras veic IOM. UNHCR arī palīdzēja valdībai, sniedzot instruktāžu un izplatot daudzvalodu skrejlapas un informācijas paketes par patvēruma un patvēruma procedūrām.

26. janvārī Augstākā tiesa nolēma pret astoņu Turcijas gaisa spēku virsnieku izdošanu, kuri iesniedza valstī patvēruma pieteikumus. Viņi tika apsūdzēti valsts apvērsuma plānošanā pret Turcijas valdību. Saskaņā ar preses ziņojumiem tiesa noteica, ka astoņi virsnieki, visticamāk, nesaņems taisnīgu tiesu, ja atgriezīsies Turcijā, un noteica, ka viņus var pakļaut spīdzināšanai. Turcija pēc tam iesniedza Grieķijai otro izdošanas lūgumu, kas arī tika noraidīts maijā, pamatojoties uz to pašu principu, kas bija pirmais spriedums. No 30. novembra patvēruma lietas vēl tika izskatītas pārsūdzības komitejā.

Cilvēktiesību aktīvisti un nevalstiskās organizācijas, kas strādā ar patvēruma meklētājiem, ziņoja, ka ilgi jāgaida lēmumi par patvēruma pārsūdzību, jo apelācijas procesā ir aizkavējušies. Lielāko daļu gada apelācijas tiesneši gaidīja Valsts padomes lēmumu par to, vai Turcija tiek uzskatīta par drošu trešo valsti noraidītajiem pieteikuma iesniedzējiem, īpaši sīriešiem, kur atgriezties. 22. septembrī plašsaziņas līdzekļi un cilvēktiesību aktīvisti ziņoja, ka Valsts padomes plenārsēde noraidīja divu Sīrijas patvēruma meklētāju apelāciju, kuri apgalvoja, ka Turcija nav drošas atgriešanās valsts. Padome norādīja, ka Turcija ir ratificējusi Ženēvas konvenciju un vienojusies ar Eiropas Savienību par kopīgu rīcības plānu, lai atbalstītu Sīrijas pilsoņus, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Padome arī norādīja, ka abiem sīriešiem, kuri iesniedza apelāciju, bija radinieki Turcijā. Padome noraidīja iesniedzēju apgalvojumus, ka viņu dzīvība un brīvība būtu apdraudēta Turcijā un ka Grieķija pārkāptu Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, atdodot viņus Turcijai. Vairāki eksperti pauda viedokli, ka šis lēmums ietekmēs daudzas citas līdzīgas lietas.

Patvēruma meklētāji no citām valstīm, izņemot Sīriju, sūdzējās, ka viņu patvēruma pieteikumi tiek aizkavēti, kamēr sīriešiem tiek piešķirta prioritāte. Daudzi patvēruma meklētāji arī sūdzējās par grūtībām ieplānot tikšanos un pēc tam izveidot savienojumu ar Patvēruma dienesta sistēmu, izmantojot Skype. Starptautiskās organizācijas, NVO un cilvēktiesību aktīvisti atkārtoja iepriekšējā gada bažas par problēmām, kas saistītas ar patvēruma sistēmu, tostarp atbilstoša personāla un aprīkojuma trūkumu; grūtības reģistrēt prasības; jautājumi par sākotnējo prasību un apelāciju izskatīšanas paātrināto raksturu un pamatīgumu; nepietiekami labklājības, integrācijas, konsultāciju, juridiskie un mutiskās tulkošanas pakalpojumi; diskriminācija; un aizturēšana bieži vien neatbilstošos un pārpildītos apstākļos uzņemšanas un identifikācijas centros (RIC).

Droša izcelsmes/tranzīta valsts: Valsts ievēro Dublinas III regulu, saskaņā ar kuru iestādes var atgriezt patvēruma meklētājus tajā ES dalībvalstī, kurā ieceļo pirmo reizi, lai izskatītu patvēruma pieprasījumus.

2016. gada martā ES un Turcija nāca klajā ar kopīgu paziņojumu par migrāciju. Saskaņā ar vienošanos ikviens migrants bez dokumentiem, kas šķērso Turciju uz Grieķijas salām, tiks ierobežots līdz RIC līdz 25 dienām, un šajā laikā indivīdam būs iespēja lūgt patvērumu Grieķijā. Personas, kuras izvēlas nepieprasīt patvērumu vai kuru pieteikumi tika uzskatīti par nepamatotiem vai nepieņemamiem, saskaņā ar nolīguma noteikumiem tiks atdoti atpakaļ Turcijā.

Ar NVO palīdzību daži pretendenti, kuru pieteikumi tika noraidīti, apstrīdēja šo lēmumu juridisko pamatotību Valsts padomē, apgalvojot, ka Turcija nav droša trešā valsts, uz kuru atgriezties. 22. septembra spriedums noraidīja viņu argumentus un prasības.

Kustības brīvībaUz migrantiem bez dokumentiem, kas ieradās Grieķijas salās pēc 2016. gada marta, attiecās īpašas robežas uzņemšanas un reģistrācijas procedūras slēgtās telpās līdz 25 dienām. Pēc šī 25 dienu perioda šajos objektos palikušajiem migrantiem bez dokumentiem parasti bija atļauts ieceļot un izceļot. Migrantiem bez dokumentiem bija aizliegts ceļot uz kontinentu, ja vien viņi nav iesnieguši patvēruma pieteikumus, kurus patvēruma iestādes uzskata par pieņemamiem. Kad patvēruma pieteikumi tika iesniegti, tie tika atzīti par pieņemamiem, un procesā migranti varēja pārcelties uz izmitināšanas centru kontinentālajā daļā. Pārvietošanās centros vai no tiem nebija nekādu ierobežojumu. Nacionālā cilvēktiesību komisija un NVO, tostarp Human Rights Watch (HRW), ārsti bez robežām un Grieķijas bēgļu padome, pauda bažas, iebilstot pret ieceļojušo migrantu un patvēruma meklētāju aizturēšanu saskaņā ar ES un Turcijas paziņojumu. 24. oktobrī 19 vietējās un starptautiskās cilvēktiesību organizācijas nosūtīja premjerministram Cipram kopīgu vēstuli, aicinot izbeigt “ierobežošanas politiku” patvēruma meklētāju uzturēšanai salās un apstākļu pasliktināšanos piecos RIC, kas darbojas ziemeļos. Egejas jūras salas.

Nepilngadīgie bez pavadības arī tika ievietoti “aizbildnībā”, jo trūka vietas specializētās patversmēs. 31. jūlija paziņojumā presei ombuds ziņoja, ka no jūnija sākuma līdz 31. jūlijam 77 nepavadīti nepilngadīgie Salonikos tika ievietoti aizbildnībā, un tikai 13 no viņiem beidzot tika apstrādāti piemērotās iestādēs, kas paredzētas viņu vajadzībām. Tiesībsarga veiktās izmeklēšanas, kas 17. un 19. jūlijā tika veiktas aizturēšanas un uzņemšanas iestādēs, parādīja, ka ievērojams skaits nepavadītu nepilngadīgo vairākas nedēļas palika policijas iecirkņos, kas atrodas aizbildnībā, ja visiem nebija atbilstošu patversmju.

Nodarbinātība: Atzītiem bēgļiem un patvēruma meklētāju dokumentu turētājiem bija tiesības strādāt, lai gan šīs tiesības netika plaši publiskotas vai konsekventi tika īstenotas.

Piekļuve pamatpakalpojumiemJuridiski patvēruma meklētājiem, kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja, tika sniegti tādi pakalpojumi kā pajumte, veselības aprūpe, izglītība un tiesvedība; tomēr darbinieku skaita trūkums un pārpildītās migrantu vietnes ierobežoja dažu patvēruma meklētāju piekļuvi šiem pakalpojumiem. Juridiskā palīdzība bija ierobežota, un to parasti piedāvāja brīvprātīgie juristi un advokātu asociācijas, NVO un starptautiskās organizācijas.

Uzņemšanas vietās kontinentālajā daļā tika uzlaboti mājokļu apstākļi. RIC salās saskārās ar problēmām, galvenokārt telpu trūkuma dēļ, kā rezultātā radās sastrēgumi un tika izmantotas kempingu teltis, lai papildinātu lielākas, ar gaisa kondicionētāju un izturīgākas saliekamās mājas. Dzīves apstākļi bija grūtāki ziemā un vasarā. Janvārī Lesasas Morijas RIC tika reģistrēti trīs patvēruma meklētāju nāves gadījumi, kas, iespējams, bija saistīti ar nepietiekamu apkuri. Saskaņā ar HRW 18. janvāra ziņojumu, izmitināšana personām ar invaliditāti lielākajā daļā vietņu bija nepietiekama. Savienojumi ar kanalizācijas sistēmām un elektroenerģiju dažkārt nebija vai bija problemātiski.

Patvēruma meklētāji tika uzņemti uzņemšanas nometnēs un iestādēs, kuras darbojas valsts pārvaldībā vai uzraudzībā, vai arī tās pārvalda UNHCR, IOM vai NVO. Neaizsargāti patvēruma meklētāji un pārcelšanās kandidāti bija tiesīgi patverties arī dzīvokļos, izmantojot UNHCR īstenoto mājokļu shēmu sadarbībā ar dažām vietējām pašvaldībām un NVO. 31. oktobrī UNHCR ziņoja, ka vairāk nekā 36 000 patvēruma meklētāju ir izmitināti dzīvokļos, viesnīcās un citās iestādēs visā valstī kopš UNHCR izmitināšanas un pakalpojumu shēmas ieviešanas 2016. gadā. Atzītie bēgļi parasti nebija tiesīgi piedalīties šajā programmā; tomēr, sākot ar 1. augustu, migrācijas politikas ministrs paziņoja par programmu, kas ļauj 1014 nesen atzītiem bēgļiem, kas piedalās UNHCR mājokļu programmā, pieprasīt programmas sešu mēnešu pagarinājumu. Saskaņā ar likumu bēgļiem ir tiesības uz valsts mājokli, bet visas mājokļu programmas tika apturētas valdības taupības pasākumu dēļ.

Migrācijas politikas ministrija ar tās Uzņemšanas un identifikācijas dienestu, kam palīdz Aizsardzības ministrija un/vai dažas pašvaldības, pārvaldīja vairākus objektus, kuros jaunpienācēji tika aizturēti bez atļaujas atstāt centru līdz 25 dienām. Administratīvie un objektu vadības darbinieki, kas strādāja šajos centros, parasti sastāvēja no dažiem pastāvīgiem valsts darbiniekiem, kuri bieži bija atrauti no regulārajiem dienestiem, astoņu mēnešu līgumdarbiniekiem saskaņā ar valdības īstenotu nodarbinātības shēmu, kā arī no NVO un starptautisko organizāciju darbiniekiem. Plašsaziņas līdzekļi ziņoja par gadījumiem, jo ​​īpaši salās, kurās norīkotais personāls bija neatbilstošs vai neatbilstoši apmācīts.

Visiem valsts iedzīvotājiem ir tiesības uz neatliekamo medicīnisko palīdzību neatkarīgi no juridiskā statusa. Brīvprātīgie medicīnas darbinieki, ārsti, ar kuriem nolīgusi NVO, un Grieķijas slimību kontroles un profilakses centrs, kā arī armijas ārsti sniedza pamata veselības aprūpi nometnēs, ārkārtas situācijās vai sarežģītākos gadījumos nosūtot vietējām slimnīcām. Vairākas NVO atzīmēja nepietiekamu psiholoģisko aprūpi patvēruma meklētājiem un bēgļiem, īpaši salās. Daži cilvēki, kas cieš no hroniskām slimībām, joprojām saskārās ar problēmām, kas saistītas ar atbilstošu medikamentu iegādi. Tika ziņots par neatbilstošu veselības aprūpi grūtniecēm. Slimnīcas bieži bija pārslogotas un nepietiekams personāls, radot nepilnības pakalpojumu sniegšanā patvēruma meklētājiem un vietējiem iedzīvotājiem.

Pēc ierašanās migrantus un bēgļus reģistrēja policija un Uzņemšanas un identifikācijas dienests. Varas iestādes reģistrēja patvēruma meklētāja personas datus, paņēma pirkstu nospiedumus un pārbaudīja viņa identitāti. Starptautiskās organizācijas un NVO sniedza pamatinformāciju par patvēruma procesu, palīdzēja brīvprātīgai atgriešanai un starptautiskai aizsardzībai, kā arī veica medicīniskās pārbaudes, lai identificētu neaizsargātās personas. Ārsti bez robežām kritizēja varas iestādes, jo tās nav identificējušas patvēruma meklētājus ar neredzamām ievainojamībām, piemēram, spīdzināšanas upurus. Ārsti bez robežām un citas nevalstiskās organizācijas arī kritizēja nepilnības neaizsargātības novērtējumā, kuras, pēc viņu domām, saasināja veselības un garīgās veselības problēmas un liedza dažām personām, kuras var pārvietot uz kontinentu, iespēju atstāt saspringtos dzīves apstākļus RIC. Neaizsargāto grupu nošķiršana dažās vietās ne vienmēr bija iespējama. Uzticami novērotāji ziņoja par vairākiem vardarbīgiem incidentiem, kuros iesaistīti patvēruma meklētāji, tostarp dūres, dūrienus un vardarbību, kas balstīta uz dzimumu (sk. 2.d. sadaļu, Migrantu, bēgļu un bezvalstnieku ļaunprātīga izmantošana).

Izturīgi risinājumi: Valdība piedalījās 2015. gada ES pārvietošanas shēmā, un līdz 27. septembrim Eiropas Komisija ziņoja par 20 323 patvēruma meklētāju pārvietošanu no Grieķijas uz citām ES dalībvalstīm. Patvēruma meklētāji saskaņā ar šo shēmu bija tiesīgi pārvietoties tikai tad, ja viņi ieradās pirms ES un Turcijas paziņojuma ieviešanas 2016. gada 20. martā, un ja viņiem bija tādas valsts pilsonība, kas saņemtu starptautiskās aizsardzības atzīšanu 75 procentos dalībvalstu. IOM piedāvāja brīvprātīgu atgriešanos noraidītajiem patvēruma meklētājiem vai tiem, kuri atteicās no saviem patvēruma pieprasījumiem. Valdība ziņoja par aptuveni 5000 brīvprātīgu atgriešanos līdz 22. novembrim. Valdība sadarbojās ar starptautiskām organizācijām un NVO, lai atvieglotu visu migrantu bērnu uzņemšanu kontinentālajā daļā skolās.

Pagaidu aizsardzība: Līdz 30. jūnijam valdība nodrošināja pagaidu aizsardzību aptuveni 305 personām, kuras, iespējams, nekvalificējas kā bēgļi.


Grieķija - Pilsoņu brīvību indekss

Avots: Freedom House. 1 - augstākā brīvības pakāpe.

Kāds ir Grieķijas pilsoņu brīvību indekss?

Datums Vērtība Izmaiņas, %
2018 2.00 0.00%
2017 2.00 0.00%
2016 2.00 0.00%
2015 2.00 0.00%
2014 2.00 0.00%
2013 2.00 0.00%
2012 2.00 0.00%
2011 2.00 0.00%
2010 2.00 0.00%
2009 2.00 0.00%
2008 2.00 0.00%
2007 2.00

Skatīt arī

& kopēt 2011-2021 Knoema. Visas tiesības aizsargātas.

Mūsu paziņojums par konfidencialitāti un sīkfailu politika

Labi, lai turpinātu Mūsu vietne izmanto sīkfailus, lai uzlabotu jūsu tiešsaistes pieredzi. Tie tika ievietoti jūsu datorā, kad atklājāt šo vietni. Jūs varat mainīt savus personīgos sīkfailu iestatījumus, izmantojot interneta pārlūka iestatījumus.


Grieķija

Divi vīrieši migranti un četri bērni teltī pagaidu nometnē blakus bēgļu un migrantu nometnei Morijas pilsētā Lesbas salā, Grieķijā, 2018. gada 18. septembrī.

© 2018 Giorgos Moutafis/Reuters

Pamatinformācija

Kenets Rots

Esejas

Ierobežojot Pekinas ietekmi uz atbildību un taisnīgumu

Pārliecinoši “vidējie spēki” cīņā pret autokrātiem, neskatoties uz augstām izmaksām

Laiks atjaunot kustību “Nekad vairs”

Cīņa pret mītu “Dzimumu ideoloģija”

Cilvēka spriedums un atbildība tehnoloģiju laikmetā

Palīdzēt vecākiem cilvēkiem uzturēt sakarus un mājās

Sadarbības noteikumu maiņa ar Silīcija ieleju

Lai gan Grieķija turpināja uzņemt lielu skaitu patvēruma meklētāju, tā nespēja aizsargāt viņu tiesības. Kopējais ieradušos skaits pieauga, salīdzinot ar to pašu periodu 2017. gadā. Trūkumi uzņemšanas un patvēruma sistēmā saasinājās ar nopietnu pārapdzīvotību, antisanitāriem, nehigiēniskiem apstākļiem un nepietiekamas specializētas aprūpes, tostarp medicīniskās aprūpes, traumu konsultāciju un psihosociālā atbalsta, trūkumu. Fiziska un dzimuma vardarbība bija izplatīta patvēruma nometnēs, un NVO ziņoja par patvēruma meklētāju garīgās veselības stāvokļa pasliktināšanos. Lielākā daļa bērnu bez pavadības joprojām tika ievietoti nometnēs kopā ar pieaugušajiem, tā dēvētajā aizsargpolicijas apcietinājumā vai apcietinājumā, vai riskēja ar bezpajumtniecību, un varas iestādēm neizdevās atrisināt nepilngadīgo patversmju vai audžuģimenes trūkumu.

Grieķijas ES atbalstītā politika ierobežot patvēruma meklētāju, kuri pa jūru ieradās Egejas jūras salās, ieslodzījumu tūkstošos šādos apstākļos.

Lai gan valdība novembrī noveda 18 000 patvēruma meklētāju no salām uz Grieķijas kontinentālo daļu, pēc saskaņotas NVO kampaņas novembrī tā atteicās īstenot saistošu augstākās tiesas spriedumu, lai izbeigtu ieslodzījuma politiku jaunpienācējiem, un tā vietā maijā pieņēma jaunu likumu, lai to turpinātu. Par Lesbos reģionālās varas inspekcija septembrī secināja, ka Moria nometne, kas ir lielākā šāda veida nometne, rada draudus sabiedrības veselībai un videi, un aicināja valdību novērst akūtos trūkumus vai slēgt nometni.

Daži migranti un patvēruma meklētāji, kas mēģināja šķērsot sauszemes robežu no Turcijas uz Evrosas ziemeļaustrumu reģionu, ziņoja, ka gada laikā, dažreiz vardarbīgi, tiek atgriezti Turcijā. Grieķija neatbilda tikko ieradušos patvēruma meklētāju uzņemšanas vajadzībām reģionā, neraugoties uz to, ka aprīlī sākās iebraukušo skaita pieaugums. Rezultātā sievietes un meitenes tika izmitinātas kopā ar nesaistītiem vīriešiem patvēruma meklētāju uzņemšanas vai aizturēšanas vietās, un viņiem trūka piekļuves būtiskiem pakalpojumiem.

Mazāk nekā 15 procentiem patvēruma meklētāju bērnu bija pieejama izglītība salās, un tikai katrs otrais kontinentālajā daļā tika uzņemts valsts skolās.

Galēji labējie grupējumi turpināja kampaņas pret patvēruma meklētājiem salās, un plašsaziņas līdzekļos tika ziņots par uzbrukumiem visā valstī personām, kuras tiek uzskatītas par migrantiem vai musulmaņiem. Martā publicētā 2017. gada policijas statistika par naida noziegumiem uzrādīja ievērojamu pieaugumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja aprīlī apmeklēja Grieķiju un sniedza sākotnēju ziņojumu, kurā pauda bažas par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos psihiatriskajās iestādēs un migrantu aizturēšanas centros.


Cilvēktiesības Grieķijā

Ņujorkas pilsētas universitātes (CUNY) politisko profesoru profesors un Džona Džeja koledžas Starptautisko cilvēktiesību centra dibinātājs Džordžs Andreopuls piektdien, 23. oktobrī, uzstāsies UC Santa Barbarā.

Andreopula lekcija “Cilvēktiesības Grieķijā: izaicinājumi un izredzes” sāksies plkst. McCune konferenču telpā, 6020 Humanitāro un sociālo zinātņu ēkā.

Sarunu, kas ir bezmaksas un atvērta sabiedrībai, prezentē universitātes pilsētiņas Orfalea Globālo un starptautisko studiju centrs. Tā ir centra starpnozaru pētniecības centra par globālo pārvaldību un cilvēktiesībām programma.

"Mēs esam ļoti priecīgi, ka varam uzņemt profesoru Andreopulu, ievērojamu cilvēktiesību zinātnieku, Orfalea centrā, lai ar mums apspriestu cilvēktiesības," sacīja komunikācijas profesors un centra direktors Maikls Štols. "Viņam ir tuvas zināšanas par cilvēktiesību situāciju Grieķijā un zinātniski pētnieciskā pieredze, lai šo situāciju iekļautu vēsturiskā un politiskā kontekstā."

Starptautisko cilvēktiesību un globālās pārvaldības eksperts Andreopuls studēja vēsturi, tiesības un starptautiskās attiecības Čikāgas universitātē un Kembridžas universitātē. Pirms pievienošanās CUNY fakultātei viņš pasniedza Jēlas universitātē, kur bija Orvilas Šēlas Starptautisko cilvēktiesību centra dibinātājs.

Viņa pašreizējais pētniecības projekts, ko atbalsta Stavros Niarchos fonda dotācija, saucas “Policija pāri robežām: tiesībaizsardzības loma globālajā pārvaldībā”.

Savas karjeras laikā Andreopuls ir piedalījies vairākās cilvēktiesību misijās, nesen Sjerraleonē, lai izpētītu un sagatavotu ieteikumus par atbildības mehānismiem šajā valstī. Viņš ir bijis Amerikas Politikas zinātņu asociācijas cilvēktiesību nodaļas prezidents, kā arī nodaļas grāmatu balvu piešķiršanas komitejas priekšsēdētājs.

Andreopuls ir daudzu grāmatu un rakstu autors, tostarp topošais rediģētais sējums “Policing Across Borders: Law Enforcement Networks and the Challenges of Crime Control” (Springer), kas izauga no četrus gadus ilga pētniecības projekta, kas tika veikts sadarbībā ar Grieķijas Drošības studiju centrs, organizācija, kuru Grieķijā izveidoja Sabiedriskās kārtības un pilsoņu aizsardzības ministrija kā domnīcu drošības jautājumos.

Gaidāms arī žurnāla Criminal Justice Ethics īpašais izdevums, kura Andreopuls ir gan viesis līdzredaktors, gan līdzstrādnieks. Emisijas tēma ir privāti militārie un drošības uzņēmumi un atbildības meklējumi.


Grieķija

Jūnijā tiesnesis, kas bija atbildīgs par uzbrukuma izmeklēšanu pret arodbiedrību pārstāvi Konstantīnu Kunevu, pabeidza izmeklēšanu, jo nebija izdevies identificēt vainīgos. Viņas advokāti pauda bažas par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti un pamatīgumu. Novembrī Nodarību padome Atēnās lika turpināt lietas izmeklēšanu.

Cietuma apstākļi

Tika saņemti ziņojumi par necilvēcīgiem un pazemojošiem ieslodzījuma apstākļiem cietumos, tostarp par pārapdzīvotību, neatbilstošām telpām un piekļuves trūkumu atbilstošai medicīniskajai aprūpei. Ieslodzītās sievietes ziņoja, ka viņas turpina pakļauties iekšējo pārbaužu praksei. Decembrī tika pieņemti grozījumi tiesību aktos, lai risinātu jautājumu par cietumu pārslodzi un cietuma apstākļu uzlabošanu.

Apzinīgi iebilst pret militāro dienestu

Pašreizējais likums par apzinīgu iebildumu joprojām neatbilda Eiropas un starptautiskajiem standartiem. Apzinīgie iebildumi joprojām tika pakļauti diskriminācijai un pat kriminālvajāšanai.

31. martā Atēnu Militārā apelācijas tiesa apzinīgajam iebildumu iesniedzējam Lazarosam Petromelidim piesprieda nosacītu sodu - 18 mēnešus un##cietumsodu par divām apsūdzībām par nepaklausību. 2008. gadā Pirmās instances tiesa par to pašu apsūdzību viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem un#39.

Izpausmes brīvība

Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra februāra ziņojumā tika paustas bažas par Grieķijas tiesu pārmērīgi ierobežojošo praksi nereģistrēt noteiktas minoritāšu asociācijas un pavēlēt izlaist Turcijas Ksanti savienību. Līdzīgas bažas izteica ANO neatkarīgais eksperts minoritāšu jautājumos. Neskatoties uz šiem un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada spriedumiem, Grieķijas Augstākā tiesa apstiprināja Apelācijas tiesas atteikumu jūnijā reģistrēt apvienību "Maķedonijas civilizācijas nams".

Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesības

Martā vairāki cilvēki tika ievainoti homofobiskā uzbrukumā bārā Atēnās. Tika ziņots, ka policija un ātrā palīdzība uz šo incidentu nereaģēja, neskatoties uz daudziem izsaukumiem.

Cilvēku tirdzniecība

Ņemot vērā bažas, ka valdība nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai identificētu cilvēku tirdzniecības upurus, NVO, tostarp Amnesty International, koalīcijas ierosinātie vadlīniju projekti joprojām netika pieņemti. Valsts finansējuma trūkuma dēļ tika slēgtas dažas cilvēku tirdzniecības upuru patversmes.


Grieķija: migrācijas vēsture

Visā pasaulē ir kopienas, kas liecina par migrācijas viļņiem, kas kādreiz raksturoja Grieķiju. Tomēr pēdējo 15 gadu laikā Grieķija ir kļuvusi par migrantu uzņemšanas vietu un pastāvīgu imigrantu galamērķi. Lielākā daļa šo jauno imigrantu nāk no Centrāleiropas un Austrumeiropas, un, neskatoties uz divām legalizācijas programmām, liela daļa no viņiem joprojām dzīvo Grieķijā bez atļaujas. Cilvēki no Āzijas (īpaši Irākas, Pakistānas un Indijas) pēdējā laikā strauji palielina savu daļu no kopējā imigrantu skaita, kas ierodas nelegāli.

Tāpat kā agrāk, sarežģīts spēku kopums stumj un velk migrāciju uz un no Grieķijas. Šodien valdība ir gatava īstenot integrācijas rīcības plānu, kura mērķis ir izmantot šos spēkus valsts labā. Tomēr šis process vēl ir jāsāk, un paredzams, ka pirms gaidāmo ekonomisko, kultūras un politisko labumu novākšanas būs ievērojama sabiedrības satraukums un politiska nesaskaņa.

Grieķijas vēsture: emigrācijas viļņi

Pēc mūsdienu Grieķijas valsts izveidošanās 1830. gadu sākumā notika divi nozīmīgi masveida emigrācijas viļņi, viens no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam un vēl viens pēc Otrā pasaules kara.

Pirmo emigrācijas vilni pamudināja 1893. gada ekonomiskā krīze, kas sekoja straujajai jāņogas - valsts galvenās eksporta preces - cenas kritumam starptautiskajos tirgos. Laikā no 1890. līdz 1914. gadam gandrīz sestā daļa Grieķijas iedzīvotāju emigrēja, galvenokārt uz ASV un Ēģipti. Šo emigrāciju savā ziņā veicināja Grieķijas varas iestādes, kuras uzskatīja, ka naudas pārvedumi palīdz uzlabot Grieķijas ekonomikas maksājumu bilanci. Ilgstoša ietekme uz Grieķijas nacionālo apziņu bija "hellēnisma" un "hellēņu diasporas" jēdziena paplašināšana uz "jauno pasauli".

Pēc Otrā pasaules kara Dienvideiropas valstis, tostarp Grieķija, galvenokārt veicināja migrāciju uz Ziemeļeiropas rūpnieciski attīstītajām valstīm. Tomēr 1973. un 1980. gada naftas krīze izraisīja ekonomisku nenoteiktību un strauju darbaspēka pieprasījuma kritumu, kas savukārt lika ziemeļu valstīm ieviest ierobežojošu imigrācijas politiku. Tā kā šīs valstis kļuva mazāk pretimnākošas saviem bijušajiem uzaicinātajiem, drīz sekoja atgriešanās migrācija uz Grieķiju.

Šajā otrajā vilnī migrēja vairāk nekā miljons grieķu, kas galvenokārt samazinājās no 1950. līdz 1974. gadam. Lielākā daļa emigrēja uz Rietumeiropu, ASV, Kanādu un Austrāliju. Ekonomiski un politiski iemesli bieži motivēja viņu pārvietoties, gan saistībā ar 1946.-1949. Gada pilsoņu kara sekām, gan pēc tam sekojošo militārās hunta valdīšanas periodu 1967.-1974. Oficiālā statistika liecina, ka laika posmā no 1955. līdz 1973. gadam Vācija absorbēja 603 300 grieķu migrantu, Austrālija-170 700, ASV-124 000, bet Kanāda-80 200. Lielākā daļa šo emigrantu bija no lauku apvidiem, un viņi apgādāja gan nacionālo, gan starptautisko darba tirgu.

Pēc 1973. gada naftas krīzes un Eiropas valstu pieņemtās ierobežojošās imigrācijas politikas šīs imigrācijas plūsmas tika ievērojami samazinātas un palielinājās atgriešanās migrācija. Citi faktori, kas veicināja šīs izmaiņas, bija integrācijas grūtības saņēmējvalstīs, demokrātijas atjaunošana Grieķijā 1974. gadā un jaunās ekonomiskās izredzes, kas izveidojās pēc valsts pievienošanās Eiropas Ekonomikas kopienai (EEK) 1981. gadā. Laikā no 1974. līdz 1985. gadam gandrīz puse no pēckara emigrantiem bija atgriezušies Grieķijā.

Tirdzniecības vietas: imigrācija aizstāj emigrāciju

Emigrācijas samazināšanās un atgriešanās migrācija septiņdesmitajos gados radīja pozitīvu migrācijas bilanci. Imigrācija pieauga astoņdesmito gadu sākumā, kad ieradās neliels skaits aziātu, afrikāņu un poļu, kuri atrada darbu celtniecībā, lauksaimniecībā un mājsaimniecības pakalpojumos. Tomēr imigrācija joprojām bija ierobežota. 1986. gadā likumīgo un neatļauto imigrantu skaits bija aptuveni 90 000. Trešā daļa no viņiem bija no Eiropas Savienības valstīm. 1991. gada tautas skaitīšanā tika reģistrēti 167 000 "ārzemnieku" 10 259 900 iedzīvotāju kopskaitā.

Centrāleiropas un Austrumeiropas režīmu sabrukums 1989. gadā pārveidoja imigrāciju uz Grieķiju par milzīgu, nekontrolējamu parādību. Tā rezultātā, lai gan Grieķija tolaik vēl bija viena no mazāk attīstītajām ES valstīm, deviņdesmitajos gados tā uzņēma vislielāko imigrantu procentuālo attiecību pret savu darbaspēku.

Daudzi faktori izskaidro Grieķijas pārvēršanos par saņēmējvalsti. Tie ietver ģeogrāfisko atrašanās vietu, kas Grieķiju pozicionē kā ES austrumu "vārtus", ar plašu piekrasti un viegli šķērsojamas robežas. Lai gan situācija pie valsts ziemeļu robežām ir ievērojami uzlabojusies kopš īpašas robežkontroles izveidošanas 1998. gadā, ģeogrāfiskā piekļuve joprojām ir galvenais migrācijas uz Grieķiju faktors.

Svarīgas ir arī straujās ekonomiskās pārmaiņas, kas samazināja ekonomisko un sociālo attālumu no Ziemeļeiropas valstīm pēc Grieķijas integrācijas ES 1981. gadā. Līdztekus ekonomiskajai attīstībai uzlabojās dzīves līmenis un jauniešu sasniegtais augstāks izglītības līmenis ir likuši vairumam grieķu noraidīt darbus ar zemu statusu un zemiem ienākumiem. Tikmēr neformālās, uz ģimeni balstītās ekonomikas lielais apjoms un tādu nozaru kā sezonāls raksturs, piemēram, tūrisms, lauksaimniecība un celtniecība, ir radījuši pieprasījumu pēc elastīga darbaspēka, kas nav atkarīgs no arodbiedrību prakses un likumdošanas.

Grieķijas pirmie valsts skaitļi tika aprēķināti pēc 1997. gadā veiktās legalizācijas programmas, pamatojoties uz informāciju, kas savākta no 371 641 Grieķijas "baltās kartes" uzturēšanās atļaujas pieprasītāja. Analītiķi uzskata, ka pieteikuma iesniedzēji bija aptuveni puse no imigrantiem, kas tajā laikā dzīvoja valstī.

Dati liecina, ka no programmā reģistrētajiem vairāk nekā 70 procenti bija nekvalificēti vīrieši ar augstāko izglītību nekā pamatskola. Viņi bija koncentrēti Atēnu reģionā, un vairāk nekā divām trešdaļām bija albāņu pilsonība. Šie migranti galvenokārt tika nodarbināti lauksaimniecībā, celtniecībā, tūrismā un mājsaimniecības pakalpojumos - nozarēs, kas ērtajā ekonomikā darbojas vai paplašinās.

Dati no otrās 2001. gadā uzsāktās legalizācijas programmas vēl nav kļuvuši pieejami.

Vienīgos citus apmierinošos datus par imigrantu populāciju Valsts statistikas dienests savāca 2001. gada tautas skaitīšanas laikā, kurā imigranti tika reģistrēti kā "ārvalstu iedzīvotāji Grieķijā". Neskatoties uz trūkumiem, šie skaitīšanas dati par imigrantiem sniedz visplašāko, atjaunināto priekšstatu par iedzīvotājiem.

Ir vērts atzīmēt, ka 2001. gada tautas skaitīšanā tika reģistrēti arī grieķu etniskās izcelsmes "imigranti" - vai nu atgriešanās emigranti, vai viņu pēcnācēji, taču dati vēl nav publicēti. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2003. gada ziņojumā norādīts, ka kopš 1977. gada valstī no bijušās Padomju Savienības ir ieradušies vairāk nekā 150 000 grieķu izcelsmes imigrantu. Trešā daļa no viņiem ir naturalizējušies.

Grieķijas migranti kontekstā

Saskaņā ar jaunāko tautas skaitīšanu Grieķijas iedzīvotāju skaits pieauga no 10 259 900 1991. gadā līdz 10 964 020 2001. gadā. Šo pieaugumu gandrīz var saistīt tikai ar imigrāciju pēdējā desmitgadē. The census showed that the "foreign population" living in Greece in 2001 was 762,191 (47,000 of them EU citizens), making up approximately seven percent of the total population of the total population. Of these migrants, 2,927 were registered as refugees.

It is estimated that the real number of immigrants is higher many analysts believe that migrants make up as much as 10 percent of the population. They cite, among other factors, the fact that the 2001 Census was carried out before the implementation of Act 2910/2001, otherwise referred to as Greece's second regularization program. This legislation dealt with "the admission and residence of foreigners in Greece and the acqusition of Greek nationality through naturalization." Because of their illegal status, a good number of immigrants escaped census registration, while still others entered the country specifically to take advantage of regularization.

Immigration is the cause of population increase and demographic renewal in Greece in the period between the 1991 and 2001 censuses. The average number of children per woman in Greece has fallen to 1.3, against a European average of 1.5, and well below the average of 2.1 required for the reproduction of a population. Of the immigrant population, on the other hand, 16.7 percent are in the 0-14 age bracket, 79.8 percent in the 15-64 age bracket, and only 3.5 percent in the over-65 age bracket. The respective percentages for the national population are 15.2 percent, 67.7 percent, and 17 percent, demonstrating the key role immigrants of child-bearing age play in the population as a whole. Albanians, who are mainly married couples raising families, are the youngest population overall. In contrast, immigrants from the United States, Canada, and Australia have the highest percentages of people in the over-65 age bracket, because they are mainly pensioner returnees of Greek origin.

Males and females make up 54.5 percent and 45.5 percent of the total, respectively. However, gender composition varies widely among the various nationalities. Albanians and Romanians show the most balanced picture, because the percentages of males fluctuate just above the average with 59 percent and 57 percent, respectively. Other nationalities show sharp asymmetries, where either males or females far outnumber the other gender. For example, females make up almost two thirds of the immigrants from the former Soviet Union and Bulgaria, as well as approximately four-fifths of the Filipinos. On the other end, immigrants from Pakistan and India are almost exclusively male.

Fifty-four percent of the immigrants enter the country for work. Family reunification (13 percent) and repatriation (7 percent) are other main reasons they give for their arrival. Albanians show the highest level of participation in family reunification and immigrants from United States, Canada, and Australia in repatriation—a confirmation of the Greek origin of these immigrants. An unspecified "other reason" concerns 21.5 percent of the total, while "asylum" and "refugee" status seekers account for 1.6 percent.

National Origins of Recent Migrants

In the 1990 to 2001 period of mass immigration to Greece, immigrants arrived in two waves. The first was that of the early 1990s, in which Albanians dominated. The second arrived after 1995, and involved much greater participation of immigrants from other Balkan states, the former Soviet Union, Pakistan, and India. The majority of Albanians arrived in the first wave however, the collapse of enormous "pyramid schemes" in Albania's banking sector in 1996 also spurred significant migration.

According to the 2001 Census, the largest group of immigrants draws its origins from the Balkan countries of Albania, Bulgaria, and Romania. People from these countries make up almost two-thirds of the total "foreign population." Migrants from the former Soviet Union (Georgia, Russia, Ukraine, Moldava, etc.) comprise 10 percent of the total the EU countries approximately six percent. A heterogeneous group of people from places such as the United States, Canada, and Australia (mostly first or second-generation Greek emigrants returning home), also account for around six percent. Finally, a residual group from a wide variety of countries makes up 13 percent. None of the individual countries included in this last group exceeds two percent of the total "foreign population."

Of the main countries of origin, Albania accounts for 57.5 percent of the total, with second-place Bulgaria far outdistanced with 4.6 percent. Common borders with both of these countries have facilitated crossing over to Greece, leading to a cyclical form of immigration.

Education and Workforce Participation

Nearly one-half of the migrants have secondary education (including technical-skill schools) and one-third have either completed or acquired primary school education. Almost one-tenth have higher education. A qualitative analysis of the educational levels of the various nationalities shows that, comparatively speaking, Albanians have the lowest level of education and former Soviet citizens the highest. In terms of higher education, females have the largest share of the total, while males appear to predominate in all other educational categories.

Immigrants are almost exclusively (90 percent) engaged in wage work and, to a much lesser extent, are self-employed (6.5 percent). Most of the jobs are non-skilled, manual work well below the immigrants' level of education and qualifications.

According to the 2001 census data, the majority of immigrants (54 percent) enter Greece for work. Bulgarians and Romanians are the nationalities that most often cite employment as the most important reason for immigrating to Greece. Immigrants are mainly employed in construction (24.5 percent), "other services," meaning mostly domestic work (20.5 percent), agriculture (17.5 percent), and "commerce, hotels, and restaurants" (15.7 percent).

Because of the size of their presence in the total immigrant population, Albanians dominate in all sectors. Within the Albanian nationality, however, construction absorbs the highest percentage (32 percent), followed by agriculture (21 percent), and then "other services" (15 percent). In contrast, Bulgarians are mostly occupied in agriculture (33 percent) and "other services" (29 percent).

In the construction sector, immigrants currently provide a quarter of the wage labor, and in agriculture, a fifth of the total labor expended (almost 90 percent of the non-family wage labor). Immigrants play an important structural role in both sectors.

"Other services" —a sector identified with domestic services where female migrant labor predominates—mostly employs immigrants from the former Soviet Union (37 percent) and Bulgaria. At the same time, employment in domestic services allows larger numbers of Greek women to join the labor market.

Immigration Policy Developments

The Greek government has been unprepared to receive the large numbers of immigrants of the last decade, and has hesitated to introduce the necessary legal and institutional changes for the regularization and integration of this population.

The government, however, was forced to adopt a regularization procedure under often contradictory pressures. From one side, in an environment of growing xenophobia, the public demanded the registration of immigrants. From another, human rights and labor organizations sought more humanitarian and less exploitative treatment.

The first regularization program to handle recent illegal migration was introduced as late as 1997 with Presidential Decrees 358/1997 and 359/1997. These aimed at the implementation of Act 1975/1991 on the "entry-exit, residence, employment, expulsion of foreigners and procedure for the recognition of the status of refugee for foreigners."

The twin decrees gave unregistered immigrants the opportunity to acquire a "white card" temporary residence permit. This, in turn, gave them time to submit the complementary documents necessary to acquire a "green card" work and residence permit. To qualify for the "white card" they had to have lived in Greece for at least one year, and submit documents testifying to their good health, a clean court and police record, and proof of having paid national social insurance contributions for a total of 40 working days in 1998. A total of 150 days of social insurance contributions were required for the acquisition of the green card. No registration fees were charged at this stage.

By the end of the first regularization, 371,641 immigrants had been registered for the white card, but only 212,860 received a green card. It is estimated that less than half of the migrants living in the country were registered during this first regularization program.

In 2001, the goverment passed Act 2910/2001 on "the admission and residence of foreigners in Greece and the acquisition of Greek nationality through naturalization." This gave immigrants a second opportunity to legalize their status, provided they could show proof of residence for at least a year before the implementation of the law. Immigrants were given a six-month period to submit all the necessary documents to acquire the work permit, which became the precondition for obtaining a residence permit.

The two regularization methods differed, but the documents required for both were similar. The most important differences were that in 2001 the immigrant had to submit a copy of an official contract with his or her employer for a specific period of time, as well as confirmation that national social insurance contributions had been paid for at least 200 working days (which could also be paid for by the immigrants themselves). In addition, a payment of 147 euros per person over the age of 14 was required. All applicants to the 1997 regularization program whose permits had expired by 2001 were subject to the provisions of the new law.

The 2001 act also set preconditions for future legal migration into the country, giving the Organization of Employment and Labor (OAED) the responsibility to prepare an annual report that would specify labor requirements at the occupational and regional levels in order to define quotas for temporary work permits. These job vacancies would be advertised in the sending countries by Greek embassies, which would also be responsible for receiving the applications for those jobs. To date, however,the government has not begun this procedure.

When the official application deadline for this second regularization program expired in August 2001, it was reported that 351,110 migrants had submitted their documents for the acquisition of a work permit — a precondition for the provision of a residence permit. However, bureaucracy and the lack of the necessary infrastructure created tremendous problems and delays in the processing of the applications. This forced the government to give temporary residence to all applicants until the end of June 2003, recently extended to the end of October 2003. By then, the government expected to have all the applications processed. Once more, however, promises were not fullfilled and thousands of migrants remain "hostages" of a sluggish legal and institutional structure.

The enthusiasm shown by immigrants upon the announcement of the latest act has now vanished. This is as a result of, on the one hand, the weakness of public administration in supporting the implementation of the act and, on the other, the act's "philosophy" of continuous checks and controls that make it difficult to implement. These weaknesses have been identified and raised by many organizations and institutions directly or indirectly involved with the issue. The Greek ombudsman, in a report to the minister of interior, warned as early as 2001 of the implementation problems and asked for amendments that would make it work for the benefit of both immigrants and the Greek public administration.

However, amendments to the act introduced by the government in 2002 did not address the problems connected with the one-year duration of the work and residence permits, the yearly fee for the residence permit for the applicants, and the insurmountable bureaucratic problems. Only recently, the government decided to extend the residence permit to two years starting from January 2004 (Act 3202/2003).

In the meantime, in order to overcome bureaucratic obstacles, many immigrants have had to either hire lawyers to handle their regularization procedure, or lose time and money standing in lines.

To date, the integration of migrants into Greek society appears to have resulted largely from laborious individual/family strategies of the migrants themselves, rather than from the provisions of an institutional framework. This may change as government efforts to systematize integration take hold.

Greece's integration policy was designed and announced by the government in 2002 in its "Action Plan for the Social Integration of Immigrants for the Period 2002-2005." The plan includes measures for the labor market integration and training of immigrants, improved access to the health system, emergency centers for immigrant support, and measures for the improvement of cultural exchanges among the various ethnic communities. However, the implementation of the plan has yet to begin.

Two of the reasons for the non-implementation of the plan appear to include pressure on the state budget to complete the nation's preparations for the Olympic Games, as well as the long, politically sensitive period before the national elections of March 7, 2004.

At this stage, despite the acknowledged importance of migration in Greek economy and society, migration in general and integration in specific do not seem to be high on the government agenda. The expressed anxieties of human rights and migrant organizations about integration and migration policy seem to have done little to shift the debate. Integration may come to the foreground again, however, in connection with social unrest that could follow the foreseen negative prospects of the economy in the post-Olympics period.

Immigrants have contributed significantly to the improved performance of the Greek economy over the past few years, and they have boosted Greece's successful participation in the EU's economic and monetary union. Their structural role in the workforce of the construction and agricultural sectors has been widely acknowledged. Despite a high level of unemployment, which is estimated at nine percent for the country as a whole, there appears to be no serious competition by native Greeks for the kinds of jobs secured by immigrants. On the contrary, immigrants have played a rather complementary economic role.

However, the current high growth rate of the Greek economy—five percent in the EU in 2003—is expected to slow down after the completion of the facilities for the Olympic Games, which have driven huge amounts of activity in construction and other sectors. In addition, the funds allocated to Greece under the European Union's new support framework are expected to shrink following the EU's enlargement in 2004. These economic pressures, along with the uncertainties evident in the legal and institutional framework for the regularization and integration of immigrants, if not dealt with, are expected to lead to social friction and extensive racism and xenophobia in the next few years.

Cavounidis, J. and Hadjaki, L. (2000), Migrant Applicants for the Card of Temporary Residence: Nationality, Gender, and Placement. Athens: National Institute of Labour (in Greek).

Fakiolas, R. (2003), 'Regularising Undocumented Immigrants in Greece: Procedures and Effects', Journal of Ethnic and Migration Studies, 29 (3): 535-561.

Fakiolas R. and King R. (1996), 'Emigration,Return, Immigration: A Review and Evaluation of Greece's Experience of International Migration', International Journal of Population Geography, Sēj. 2, 171-190.

Kasimis C., Papadopoulos A. G., Zacopoulou E. (2003), 'Migrants in Rural Greece', Sociologia Ruralis, Vol 43, Number 2, pp. 167-184.

King, R. (2000), 'Southern Europe in the Changing Global Map of Migration', in King, R., Lazaridis, G. and Tsardanidis, Ch. (eds) Eldorado or Fortress? Migration in Southern Europe. Basingstoke: Macmillan Press, 1-26.

Lianos, Th. and Papakonstantinou, P. (2003) Modern Migration Toward Greece: Economic Investigation. Athens: KEPE, Studies, No 51 (in Greek).

National Statistical Service of Greece (NSSG) (2003), Population Census 2001. Available online.

OECD (2003), Trends in International Migration: Annual Report, SOPEMI.

Ombudsman's Office (2001), Special Report on the Problems of the Application of the Aliens Law 2910/2001, Athens, National Publishing Agency (in Greek).

Sarris A. and Zografakis S. (1999), 'A Computable General Equilibrium Assessment of the Impact of Illegal Immigration on the Greek Economy', Journal of Population Economics, 12: 155-182.


A Short History of Human Rights

The belief that everyone, by virtue of her or his humanity, is entitled to certain human rights is fairly new. Its roots, however, lie in earlier tradition and documents of many cultures it took the catalyst of World War II to propel human rights onto the global stage and into the global conscience.

Throughout much of history, people acquired rights and responsibilities through their membership in a group – a family, indigenous nation, religion, class, community, or state. Most societies have had traditions similar to the "golden rule" of "Do unto others as you would have them do unto you." The Hindu Vedas, the Babylonian Code of Hammurabi, the Bible, the Quran (Koran), and the Analects of Confucius are five of the oldest written sources which address questions of people’s duties, rights, and responsibilities. In addition, the Inca and Aztec codes of conduct and justice and an Iroquois Constitution were Native American sources that existed well before the 18th century. In fact, all societies, whether in oral or written tradition, have had systems of propriety and justice as well as ways of tending to the health and welfare of their members.

Precursors of 20th Century Human Rights Documents

Documents asserting individual rights, such the Magna Carta (1215), the English Bill of Rights (1689), the French Declaration on the Rights of Man and Citizen (1789), and the US Constitution and Bill of Rights (1791) are the written precursors to many of today’s human rights documents. Yet many of these documents, when originally translated into policy, excluded women, people of color, and members of certain social, religious, economic, and political groups. Nevertheless, oppressed people throughout the world have drawn on the principles these documents express to support revolutions that assert the right to self-determination.

Contemporary international human rights law and the establishment of the United Nations (UN) have important historical antecedents. Efforts in the 19th century to prohibit the slave trade and to limit the horrors of war are prime examples. In 1919, countries established the International Labor Organization (ILO) to oversee treaties protecting workers with respect to their rights, including their health and safety. Concern over the protection of certain minority groups was raised by the League of Nations at the end of the First World War. However, this organization for international peace and cooperation, created by the victorious European allies, never achieved its goals. The League floundered because the United States refused to join and because the League failed to prevent Japan’s invasion of China and Manchuria (1931) and Italy’s attack on Ethiopia (1935). It finally died with the onset of the Second World War (1939).

The Birth of the United Nations

The idea of human rights emerged stronger after World War II. The extermination by Nazi Germany of over six million Jews, Sinti and Romani (gypsies), homosexuals, and persons with disabilities horrified the world. Trials were held in Nuremberg and Tokyo after World War II, and officials from the defeated countries were punished for committing war crimes, "crimes against peace," and "crimes against humanity."

Governments then committed themselves to establishing the United Nations, with the primary goal of bolstering international peace and preventing conflict. People wanted to ensure that never again would anyone be unjustly denied life, freedom, food, shelter, and nationality. The essence of these emerging human rights principles was captured in President Franklin Delano Roosevelt’s 1941 State of the Union Address when he spoke of a world founded on four essential freedoms: freedom of speech and religion and freedom from want and fear (See Using Human Rights Here & Now). The calls came from across the globe for human rights standards to protect citizens from abuses by their governments, standards against which nations could be held accountable for the treatment of those living within their borders. These voices played a critical role in the San Francisco meeting that drafted the United Nations Charter 1945. gadā.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Member states of the United Nations pledged to promote respect for the human rights of all. To advance this goal, the UN established a Commission on Human Rights and charged it with the task of drafting a document spelling out the meaning of the fundamental rights and freedoms proclaimed in the Charter. The Commission, guided by Eleanor Roosevelt’s forceful leadership, captured the world’s attention.

On December 10, 1948, the Universal Declaration of Human Rights (UDHR) was adopted by the 56 members of the United Nations. The vote was unanimous, although eight nations chose to abstain.

The UDHR, commonly referred to as the international Magna Carta, extended the revolution in international law ushered in by the United Nations Charter – namely, that how a government treats its own citizens is now a matter of legitimate international concern, and not simply a domestic issue. It claims that all rights are interdependent un nedalāms. Its Preamble eloquently asserts that:

The influence of the UDHR has been substantial. Its principles have been incorporated into the constitutions of most of the more than 185 nations now in the UN. Although a deklarācija is not a legally binding document, the Universal Declaration has achieved the status of customary international law because people regard it "as a common standard of achievement for all people and all nations."

The Human Rights Covenants

With the goal of establishing mechanisms for enforcing the UDHR, the UN Commission on Human Rights proceeded to draft two treaties: the International Covenant on Civil and Political Rights (ICCPR) and its optional Protokols and the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights (ICESCR). Together with the Universal Declaration, they are commonly referred to as the International Bill of Human Rights. The ICCPR focuses on such issues as the right to life, freedom of speech, religion, and voting. The ICESCR focuses on such issues as food, education, health, and shelter. Abi covenants trumpet the extension of rights to all persons and prohibit discrimination.

As of 1997, over 130 nations have ratified these covenants. The United States, however, has ratified only the ICCPR, and even that with many reservations, or formal exceptions, to its full compliance. (See From Concept to Convention: How Human Rights Law Evolves).

Subsequent Human Rights Documents

In addition to the covenants in the International Bill of Human Rights, the United Nations has adopted more than 20 principal treaties further elaborating human rights. These include conventions to prevent and prohibit specific abuses like torture and genocīds and to protect especially vulnerable populations, such as refugees (Convention Relating to the Status of Refugees, 1951), women (Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination against Women, 1979), and children (Convention on the Rights of the Child, 1989). As of 1997 the United States has ratified only these conventions:

The Convention on the Elimination of All Forms of Racial Discrimination

The Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide

The Convention on the Political Rights of Women

The Slavery Convention of 1926

In Europe, the Americas, and Africa, regional documents for the protection and promotion of human rights extend the International Bill of Human Rights. For example, African states have created their own Charter of Human and People’s Rights (1981), and Muslim states have created the Cairo Declaration on Human Rights in Islam (1990). The dramatic changes in Eastern Europe, Africa, and Latin America since 1989 have powerfully demonstrated a surge in demand for respect of human rights. Popular movements in China, Korea, and other Asian nations reveal a similar commitment to these principles.

The Role of Nongovernmental Organizations

Globally the champions of human rights have most often been citizens, not government officials. In particular, nongovernmental organizations (NGOs) have played a cardinal role in focusing the international community on human rights issues. For example, NGO activities surrounding the 1995 United Nations Fourth World Conference on Women in Beijing, China, drew unprecedented attention to serious violations of the human rights of women. NGOs such as Amnesty International, the Antislavery Society, the International Commission of Jurists, the International Working Group on Indigenous Affairs, Human Rights Watch, Minnesota Advocates for Human Rights, and Survivors International monitor the actions of governments and pressure them to act according to human rights principles.

Government officials who understand the human rights framework can also effect far reaching change for freedom. Many United States Presidents such as Abraham Lincoln, Franklin Roosevelt, Lyndon B. Johnson, and Jimmy Carter have taken strong stands for human rights. In other countries leaders like Nelson Mandela and Vaclev Havel have brought about great changes under the banner of human rights.

Human rights is an idea whose time has come. The Universal Declaration of Human Rights is a call to freedom and justice for people throughout the world. Every day governments that violate the rights of their citizens are challenged and called to task. Every day human beings worldwide mobilize and confront injustice and inhumanity. Like drops of water falling on a rock, they wear down the forces of oppression and move the world closer to achieving the principles expressed in the Universal Declaration of Human Rights.

Source: Adapted from David Shiman, Teaching Human Rights, (Denver: Center for Teaching International Relations Publications, U of Denver, 1993): 6-7.


Right to education

Prison inmate and university student Vasilis Dimakis went on hunger and thirst strike in April and May, protesting that his transfer to Grevena prison and then to an isolation cell in the female ward of Korydallos prison prevented him from continuing his university education. Vasilis Dimakis ended his strike at the end of May. Following pressure from civil society, he was returned to his original cell in Korydallos prison, where he was able to continue his studies.


Greek Influence on U.S. Democracy

The United States has a complex government system. One important tenet of this system is democracy, in which the ultimate power rests with the people. In the case of the United States, that power is exercised indirectly, through elected representatives. Although the U.S. has been a strong proponent of democracy, it did not invent democracy. The Greeks are often credited with pioneering a democratic government that went on to influence the structure of the United States. Read this article that describes how elements of ancient Greek democracy heavily influenced the figures that designed the United States government.

Social Studies, Civics, U.S. History

Šeit ir uzskaitīti to NGO programmu vai partneru logotipi, kuri ir nodrošinājuši vai papildinājuši šīs lapas saturu. Leveled by

After declaring independence from England in 1776, the founders of the United States possessed a unique opportunity to create a government of their choosing. This was a momentous task, and for guidance they looked to what they deemed the best philosophies and examples of government throughout world history. Along with the Roman model, the democratic model of ancient Greece&rsquos system of self-government greatly influenced how the founding fathers set out to construct the new United States government.

Prior to independence, the east coast of what is today the United States was divided into 13 separate colonies. The founders of the United States decided to keep the country divided into states rather than dissolving the colonial boundaries. They did this so that each region could be governed at a local level, with a national government acting as a dominant authority over all. These 13 colonies would become the first states of the newly established country.

A U.S. state resembles the community structure of an ancient Greek polis, or city-state. A polis was composed of an urban center and the land surrounding it, developments similar to that of the major cities and state capitals in the United States and the rural areas surrounding them. In ancient Greece, some of the main city-states were Athens, Sparta, Corinth, Thebes, and Syracuse. These city-states acted independently for the most part. However, sometimes they engaged in war against each other. They also banded together to defend Greece from foreign invaders.

All Greek city-states had sets of rules by which the people lived in observance and laws they were required to obey. In ancient Greece the idea of rule of law came from the philosopher Aristotle&rsquos belief in natural law. He claimed the existence of a higher justice in nature&mdashcertain essential rights&mdashthat superseded the laws written by humans. Aristotle believed that people should align themselves with this natural law and govern by its ethics.

In the United States today, the rule of law is a principle that ensures that all laws are publicly accessible, equally enforced, and independently judged, and that they adhere to international human rights ethics. The rule of law is important because it allows all individuals and institutions (including the government itself) to be held accountable for their actions. By agreeing to follow the rule of law, the United States can prevent abuses of power by leaders who might act as if they are above the law.

Another important ancient Greek concept that influenced the formation of the United States government was the written constitution. Aristotle, or possibly one of his students, compiled and recorded The Constitution of the Athenians and the laws of many other Greek city-states. Having a written constitution creates a common standard as to how people should behave and what rules they must follow. It also establishes clear processes by which people who break the law are judged and those who are harmed as a result can be compensated or given justice.

Patīk The Constitution of the Athenians, the U.S. Constitution is a vital document. It lays out the government&rsquos structure and how the checks and balances of power within it relate to one another. The U.S. Constitution acts as the supreme law of the country and establishes individual citizens&rsquo rights, such as the right to free speech or the right to a trial by a jury of one&rsquos peers. Today, the U.S. Constitution is still regularly referenced in law as the supreme law of the land and is enforced by the U.S. Supreme Court, the country&rsquos highest court.

The original U.S. voting system had some similarities with that of Athens. In Athens, every citizen could speak his mind and vote at a large assembly that met to create laws. Citizens were elected to special councils to serve as organizers, decision-makers, and judges. However, the only people considered citizens in Athens were males over the age of 18. Women, slaves, and conquered peoples could not vote in the assembly or be chosen to serve on councils.

The founders of the United States similarly believed that only certain people should be allowed to vote and elect officials. They chose to structure the United States as a representative democracy. This means that citizens elect officials, such as senators and representatives, who vote on behalf of the citizens they represent in Congress. It also means that instead of each individual citizen voting for president directly, a body called the Electoral College officially casts the votes of each state for president. As in Athens, when the United States was founded only white, landowning men were allowed to vote. Over time, however, all U.S. citizens over the age of 18 who have not been convicted of a felony have gained the right to vote.

The principles behind the ancient Greeks&rsquo democratic system of government are still in use today. The United States and many other countries throughout the modern world have adopted democratic governments to give a voice to their people. Democracy provides citizens the opportunity to elect officials to represent them. It also allows citizens to choose to elect a different person to represent them if they are dissatisfied with their current elected officials. Today, democracy and the rule of law provide people around the world with a means of protecting their human rights and holding each other accountable as equals under the law.


Greece accused of human rights violations

AMNESTY International has accused Greece of flouting European humanitarian law by employing police brutality and torture in its treatment of detainees, particularly asylum-seekers and minorities.

In a report released on Tuesday, the campaign group referred to 66 cases of alleged human rights violations in the member state, which takes on the EU presidency in January 2003.

It is now calling on the EU to act decisively to combat abuses within its borders.

“Amnesty International believes that serious infractions of fundamental rights in one EU member state are not just the responsibility of that country, but should also be the proper concern of the EU as a whole,” Dick Oosting, director of Amnesty’s EU office in Brussels, said in a statement.

The group is urging the current EU president, Denmark, to put in place a system of “real accountability” to tackle human rights abuses before it hands over the reins to Greece at the end of the year.

The report echoes the findings of a similar study published in June by a coalition of European and Mediterranean human rights groups.

Meanwhile, Amnesty has also called on the EU to expose China to harsher criticism of its human rights record.

It feels that the concern expressed by leading EU figures at their meeting with Chinese premier Zhu Rongji in Copenhagen this week are unlikely to persuade his regime to stop its use of strong-arm tactics to quell democratic dissent.

Amnesty claims the Union’s ‘dialogue’ with Beijing is “effectively a monologue, a self-serving exercise in which the EU is being taken for a ride”.

“Voicing concern at summits is just not good enough when your partner refuses to listen,” said Oosting.

“It is time for the EU to strike a different balance, complementing its ‘constructive engagement’ with real pressure, through public scrutiny of China’s human rights record at the United Nations.”

The report argues that the international clamp-down on terrorism which followed last year’s 11 September atrocities has been used as a pretext to oppress the mainly Muslim Uighur community in the province of Zinjiang.

And it berates Beijing for having “by far the highest rate of executions in the world”, the heavy-handed nature of its ‘Strike Hard’ anti-crime campaign, the alleged arbitrary detention of Falun Gong meditation practitioners and the reportedly systematic abuse of North Korean asylum seekers.


Skatīties video: Kā iemācīties valodu: sociālās un solidaritātes ekonomikas aktīvistiem